Melnā žurka

Melnā žurka Latvijā ir retāka par pelēko, bet tieši tā izskaidro grauzēju klātbūtni bēniņos un augšstāvos, kur pelēkā žurka parasti nenokļūst.

Kā to atpazīt

Slaidāka par pelēko žurku, ķermenis 16–24 cm, aste garāka par ķermeni, smails purns, lielas plānas ausis. Ekskrementi tievāki un izliektāki nekā pelēkajai žurkai.

Kur tā dzīvo

Bēniņos, jumta konstrukcijā, siltinājumā, augšējos stāvos. Tā pārvietojas pa vertikālām virsmām, kabeļiem un koku zariem — augstums nav šķērslis.

Kāpēc tas maina apstrādi

Ja ēsmas stacijas izvietotas tikai pagrabā, melnā žurka tās nekad nesastaps. Apstrāde jāveic augšējos līmeņos — bēniņos un gar konstrukcijas malām.

Kā tā nokļūst iekšā

Pa jumta malu, ventilācijas atverēm, gar notekcaurulēm un pa kokiem, kuru zari sniedzas līdz jumtam. Tāpēc viens no praktiskajiem soļiem ir apgriezt zarus, kas pieskaras jumtam.

Kāpņu mehānika: aste kā balansieris un kabeļi kā šosejas

Melnās žurkas ķermenis ir būvēts kāpšanai. Aste, kas pārsniedz ķermeņa garumu, darbojas kā līdzsvara stienis, ļaujot dzīvniekam pārvietoties pa šauru virsmu bez apstāšanās, bet pēdu spilventiņi un asie nagi ķeras pie raupja apmetuma, ķieģeļa šuvēm, koka apšuvuma un lietus notekcaurulēm. Praktiski tas nozīmē, ka vertikāla siena nav šķērslis. Vēl vienkāršāks ceļš ir horizontālais: elektrības un sakaru kabeļi, kas pievilkti pie ēkas fasādes, kā arī caurules gar sienu kalpo par pastāvīgu maršrutu no koka vai staba līdz jumta malai. Apsekojot objektu, kabeļa augšpuse jāapskata ar lukturi — uz tās bieži paliek noberzta, tumša josla un atsevišķi mati. Ja šāda pazīme ir, kontroles punkti pie zemes neko nedos, jo dzīvnieks pa grīdas līmeni vispār nestaigā.

Kāpēc tā izvēlas sausas un augstas telpas, nevis mitrus pagrabus

Pelēkā žurka meklē ūdeni un mitru vidi; melnā rīkojas pretēji. Tās fizioloģija ir pielāgota sausākiem apstākļiem — ievērojamu daļu nepieciešamā šķidruma tā iegūst no barības, tāpēc pastāvīga ūdens avota tuvums nav noteicošais faktors ligzdas izvēlē. Tā vietā izšķirošs ir siltums, sausums un tas, cik reti vietu apmeklē cilvēks. Rīgas apbūvē tas nozīmē bēniņus, jumta konstrukciju telpu, ventilācijas šahtu augšdaļu, neizmantotas mansarda telpas un noliktavu augšējos plauktu līmeņus. Barības ziņā melnā žurka vairāk sliecas uz augu izcelsmes barību — sēklām, graudiem, riekstiem, žāvētiem augļiem — nekā uz gaļas atliekām. Tāpēc uzņēmumos ar sausās produkcijas krājumiem tā var uzturēties gadiem, ja augšējie līmeņi netiek apsekoti. Pagraba apstrāde tādā objektā ir pareizi izdarīts darbs nepareizā vietā.

Ligzdas jumta siltinājumā un aiz griestu apšuvuma

Ligzda tiek veidota tur, kur ir sauss, silts un slēgts tilpums. Praksē tie ir trīs punkti. Pirmais — beramais vai plātņu siltinājums starp bēniņu sijām: dzīvnieks izrok tajā tuneli un aiz tā izveido apaļu kameru ar diametru ap 15–20 cm, izklātu ar sasmalcinātu izolāciju, papīru un auduma šķiedrām. Otrais — sprauga starp ģipškartona griestu apšuvumu un pārseguma konstrukciju, kur ligzda paliek pilnīgi neredzama un tiek pamanīta tikai pēc skaņas. Trešais — uzglabātas mantas: kartona kastes, vecas segas, mīkstās mēbeles bēniņos. Pazīme, kas norāda uz aktīvu ligzdu, ir siltinājuma virsmā izveidojusies sablīvēta taciņa, kas ved uz vienu konkrētu vietu, un ap to koncentrēti ekskrementi. Kamēr ligzda nav atrasta, apstrāde balstās uz maršrutiem, nevis uz avotu, un rezultāts ir lēnāks.

Pēdas, kas atšķiras no pelēkās žurkas atstātajām

Sugas nosaka pēc pierādījumiem, nevis pēc pieņēmumiem. Melnās žurkas ekskrementi ir tievāki un garāki proporcionāli — ap 15–20 mm, tievāki un izliektāki nekā pelēkajai žurkai, izliekti kā banāns, ar smailākiem galiem, kamēr pelēkajai tie ir īsāki, resnāki un ar strupiem galiem. Otra atšķirība ir vieta. Pelēkā atstāj taukainas svītras 5–10 cm augstumā virs grīdas gar sienas apakšu; melnā — uz sijām, cauruļu augšpusēm, kabeļiem un aiz griestu malas, bieži metru vai vairāk virs grīdas līmeņa. Trešā pazīme ir grauzumi: melnā žurka bojā kabeļu izolāciju un koka konstrukcijas augšējos līmeņos, nevis durvju apakšas. Ceturtā — skaņa. Skrāpēšana un ripināšanas troksnis, kas nāk no griestiem vai jumta, nevis no zem grīdas, ir tipiska šīs sugas pazīme. Aprakstiet pamanīto formā pēc iespējas precīzāk — augstums un skaņas virziens maina visu apstrādes plānu.

Kāpēc bēniņu apstrādei vajadzīgs cits staciju izkārtojums

Standarta perimetra shēma — stacijas gar ēkas ārsienu un pagrabā — melnajai žurkai nedarbojas, jo tā pa šo līmeni nepārvietojas. Bēniņos punkti tiek likti uz maršrutiem, kas jau pastāv: gar sijām, pie jumta malas, ventilācijas izejas tuvumā, uz siltinājuma sablīvētajām taciņām un pie ligzdas ieejas. Stacijai jābūt nostiprinātai, lai tā nenokristu starp sijām un netiktu pārvietota; uz slīpas virsmas tā tiek piestiprināta pie konstrukcijas. Punkti tiek reģistrēti shēmā, jo bēniņos tos pēc mēneša atrast no atmiņas ir grūti. Papildus tiek apsekota pāreja starp bēniņiem un mājas iekšpusi — ventilācijas šahtas, stāvvadu izvadi, kāpņu telpas lūka —, jo tie ir ceļi, pa kuriem dzīvnieks nolaižas dzīvokļos. Kontroles apmeklējumā vērtē patēriņu pa līmeņiem: ja tas ir tikai augšā, apstrādes fokuss paliek augšā.

Koku zari un gaisvadu līnijas, kas jāpārtrauc

Iekļūšanas ceļu likvidēšana šai sugai nozīmē darbu ar ēkas augšdaļu un tās apkārtni. Pirmkārt, koku zari: viss, kas sniedzas tuvāk par apmēram diviem metriem no jumta malas, karnīzes vai fasādes, ir tilts, un rudens apgriešana šo tiltu noņem. Īpaši svarīgi ir gari, resni zari, kas iet paralēli jumtam. Otrkārt, vīteņaugi — parasti vīteņrozes vai efeja pie sienas — dod nepārtrauktu vertikālu ceļu, ko dzīvnieks izmanto pat naktī lietū; apakšējā metra atbrīvošana no sienas šo maršrutu pārtrauc. Treškārt, kabeļi un caurules: uz tiem uzliekamas gludas manžetes vai vietas, kur virsma kļūst pārāk gluda, lai noturētos. Ceturtkārt, jumta malas un dzegas spraugas, ventilācijas izejas bez sieta un bojāta karnīzes apšuve — visas atveres virs 20 mm jānoslēdz ar metāla sietu. Ja plānojat šos darbus, aprakstiet formā ēkas augstumu un jumta tipu.

Saistītās tēmas