Žurkas privātmājā — ko darīt

Atšķirībā no dzīvokļa, privātmājā jūs kontrolējat visu objektu — tāpēc problēmu var atrisināt pilnībā, ja tiek novērsts arī iemesls, kāpēc žurkas izvēlējās tieši šo māju.

No kurienes žurkas nāk

Apstaigājot māju, meklējiet alas gar pamatiem, zem terases, pie šķūņa un komposta. Alas diametrs ap 5–8 cm ar noblietētu ieeju nozīmē aktīvu pāreju.

Kas žurkas pievelk

Atklāts komposts ar pārtikas atliekām, putnu barotavas, dzīvnieku barība šķūnī, nokritušie augļi un neaizvērti atkritumu konteineri. Viens no šiem avotiem parasti izskaidro visu situāciju.

Kā žurkas iekļūst ēkā

Pa spraugām ap cauruļvadu ieejām pamatos, bojātiem ventilācijas režģiem, garāžas vārtu sliekšņa spraugām un pa siltumtrasi. Žurka pārgrauž koku un plastmasu, tāpēc noslēgšanai izmanto metāla sietu vai cementa javu.

Rudens ir kritiskais periods

Septembrī un oktobrī, temperatūrai krītot, grauzēji meklē siltumu. Tieši šajā periodā privātmājas saņem lielāko pieplūdumu.

Kā pēc alas saprast, vai tā ir dzīva

Pagalmā atrasts caurums vēl nenozīmē, ka tur kāds dzīvo. Aktīvai žurku alai ieejas diametrs ir aptuveni sešiem līdz astoņiem centimetriem, un ieejas malas ir gludas, nospiestas, bez izaugušas zāles — dzīvnieks tur pārvietojas vairākas reizes naktī un noberž zemi ar kažoku. Blakus ieejai gandrīz vienmēr ir svaigi izrakta, tumšāka zeme vēdekļveida kaudzītē. Pamesta ala izskatās citādi: ieejā ir zirnekļa tīkli, iekritušas lapas, sausi zāles stiebri, malas ir sabrukušas un neregulāras. Vienkāršākā pārbaude ir aizbāzt ieeju ar saburzītu avīzi vai plānu smilšu kārtu un apskatīt to pēc divdesmit četrām stundām. Ja aizbāznis ir izstumts vai smiltīs ir pēdas, ala ir dzīva. Ja tas paliek neskarts trīs naktis pēc kārtas, alu var uzskatīt par pamestu.

Kad avots ir kaimiņu īpašumā

Bieži situācija ir šāda: jūsu pagalms ir kārtīgs, atkritumi slēgti, kompostētājs slēgts, bet žurkas parādās katru rudeni. Tas gandrīz vienmēr nozīmē, ka ligzda atrodas aiz žoga. Pārbaudiet, kur pie robežas beidzas pēdu takas — žurkas pārvietojas pa vienu un to pašu maršrutu gar žoga pamatni, un tur veidojas šaura, izmīdīta josla bez zāles. Ja taka ved uz kaimiņu pusi, apstrāde tikai jūsu teritorijā dos īslaicīgu rezultātu, jo populācija atjaunosies no avota. Praktiskais risinājums ir saruna, nevis konflikts: parādiet fotogrāfijas, piedāvājiet apstrādāt abus pagalmus vienlaikus un sadalīt izmaksas. Divu blakus esošu māju apstrāde vienā dienā ir daudz efektīvāka nekā divas atsevišķas apstrādes ar mēneša starpību. Ja saruna nav iespējama, jūsu pusē paliek robežas līnija: ēsmas stacijas gar žogu un pilnībā noslēgti barības avoti.

Vistas un truši — visbiežāk aizmirstais iemesls

Neviens cits objekts privātmājas pagalmā nepiesaista žurkas tik spēcīgi kā mājputnu vai trušu novietne. Iemesli ir trīs vienlaikus: graudu barība, kas paliek uz zemes, silts pakaišu slānis, kurā var ligzdot, un pastāvīgs ūdens. Žurkas parasti ierokas tieši zem novietnes grīdas un iznāk naktī, kad putni guļ. Ko darīt praktiski: barību dodiet dienas devās, lai vakarā silē nekas nepaliktu pāri, barības maisus glabājiet metāla mucās ar vāku, nevis papīra maisos šķūnī. Novietnes grīdu ieteicams noklāt ar metāla sietu ar acs izmēru līdz vienam centimetram, ieklājot to zem pakaišiem un aizlokot uz augšu gar sienām vismaz trīsdesmit centimetru augstumā. Olas savāciet katru vakaru — sagrauztas olu čaulas nozīmē, ka žurkas jau iekļuvušas iekšā, nevis tikai apkārtnē.

Ūdens ir tikpat svarīgs kā barība

Par barību atceras visi, par ūdeni gandrīz neviens. Žurkai diennaktī vajag apmēram 25–30 ml ūdens, un pagalmā, kur barība ir slēgta, bet ūdens brīvi pieejams, populācija tik un tā noturas. Apskatiet pagalmu tieši ar šo domu: lietus ūdens mucas bez vāka, pilošs krāns pie mājas stūra, dzīvnieku dzirdnes, kas paliek ārā visu nakti, peļķe zem notekcaurules gala, apgriezti puķu podu paliktņi ar ūdeni, bērnu baseins, kas vasarā stāv pilns. Notekcauruļu galus novadiet prom no pamatiem — tas vienlaikus samazina mitrumu pamatnē un atņem dzeramo vietu. Mucas nosedziet ar cieši pieguļošu vāku vai sietu. Ziemā svarīga ir jebkura vieta, kur ūdens nesasalst, piemēram, kanalizācijas aka vai siltais pamatu stūris.

Kāpēc kaķis reti atrisina žurku problēmu

Pieaugusi pelēkā žurka sver trīssimt līdz piecsimt gramus, ir agresīva un fiziski spēj pretoties — vairums mājas kaķu tādu neuzbrūk vispār, bet medī peles un jaunuļus. Rezultātā kolonijas kodols paliek neskarts un turpina vairoties. Otrs, retāk pieminēts efekts: kaķa vai suņa barības bļoda, kas stāv ārā vai lievenī, pati par sevi ir stabils barības avots un naktī baro tieši žurkas. Trešais — mājdzīvnieks var pārnest ērces un slimības ierosinātājus, ja medī grauzējus. Tas nenozīmē, ka kaķis ir bezjēdzīgs: tā klātbūtne aptur peles un attur jaunus dzīvniekus no apmešanās šķūnī. Bet kā vienīgais pasākums pret žurkām tas nedarbojas, un uz to nevajadzētu paļauties, kamēr populācija aug.

Ala zem šķūņa vai saimniecības ēkas

Šķūnis uz betona plātnes ar tukšumu apakšā ir viena no ērtākajām ligzdošanas vietām — sauss, tumšs, aizsargāts no lietus un no suņa. Vienkārši aizbērt ieeju ar zemi vai akmeņiem nedod neko: dzīvnieks izrok jaunu eju divdesmit četrās stundās, bieži otrā pusē, kur to nepamanīsiet. Pareizā secība ir šāda. Vispirms ap ēku izvietojam slēgtas ēsmas stacijas ejas virzienā, nevis pašā alā, un divas līdz trīs nedēļas sekojam patēriņam. Kad patēriņš apstājas un aizbāžņu tests trīs naktis pēc kārtas paliek neskarts, ejam pie fiziskās noslēgšanas. Ieteicamais risinājums ir metāla siets ar acs izmēru līdz vienam centimetram, ierakts gar ēkas perimetru vismaz trīsdesmit centimetru dziļumā un apakšā atlocīts uz āru pretī ēkai L formā apmēram divdesmit centimetru platumā. Žurka rok vertikāli lejup pie šķēršļa un pret atlocīto malu apstājas.

Saistītās tēmas